Rubēna Dario dzejoļi

"Poemas Rubén Darío" ir viens no visbiežāk sastopamajiem meklējumiem Google tīklā, un tas nav velti, šī dzejnieka talants bija slavens. Rakstnieks dzimis Metapā, Nikaragvā, 18. gada 1867. janvārī. Viņš kļuva pazīstams Latīņamerikā, pateicoties savai dzejai - talantam, kuru viņš demonstrēja jau no agras bērnības -, kaut arī izcēlās arī kā žurnālists un diplomāts. Fēlikss Rubēns Garsija Sarmiento ir viņa pilnais vārds; viņš pieņēma Dario uzvārdu tāpēc, ka viņa ģimenes locekļi "los Daríos" bija pazīstami tādā veidā.

Hronikas autori norāda uz Salvadoras Francisco Gavidia kā vienu no viņu lielākajām ietekmēm, jo tas viņu noveda pie franču Aleksandrijas pantiņu pielāgošanas spāņu metrikai. Patiesība ir tāda, ka Rubén Darío speciālisti uzskata par izcilāko literārā modernisma pārstāvi spāņu valodā un viņa vārds ir starp nesenās Latīņamerikas fantastikas izcilniekiem.

Jaunatne

Autora biogrāfija ir ļoti plaša. Rubēns ir saņēmis humānistisku apmācību, bijis dedzīgs lasītājs un pāragri rakstnieks. 14 gadu vecumā viņš publicēja savas pirmās publikācijas laikrakstā León; šajos pirmajos dzejoļos viņš pauž savu neatkarīgo un progresīvo viedokli, vienmēr atbalstot demokrātiju. 1882. gadā (15 gadu vecumā) jaunais Rubēns kā diplomātiskās delegācijas protežē veica pirmo ceļojumu uz Salvadoru.

16 gadu vecumā viņš jau bija līdzstrādnieks dažādos laikrakstos Managva. 1886. gadā viņš pārcēlās uz Čīli, lai iegūtu žurnālista pieredzi drukātajos plašsaziņas līdzekļos, piemēram Laiks, La Libertad y Vēstnesis; pirmie divi no Santjago un pēdējie no Valparaíso. Šajā Dienvidamerikas valstī viņš satika Pedro Balmaceda Toro, kurš iepazīstināja viņu ar augstākajiem nācijas intelektuālajiem, politiskajiem un sociālajiem lokiem, kas atstāja viņu ietekmi uz Nikaragvas dzejnieku.

Valparaíso bija vieta, kur tika publicēts dzejoļu krājums Azul, kuru literatūras kritiķi novērtē kā modernisma sākumpunktu. Turklāt šis darbs dod viņam pietiekami daudz nopelnu, lai kļūtu par laikraksta korespondentu. Buenosairesas tauta. Tad no 1889. līdz 1892. gadam viņš turpināja žurnālista un dzejnieka darbu vairākās Centrālamerikas valstīs.

Kopš 1892. gada viņš bija Nikaragvas diplomātiskās delegācijas loceklis Eiropā, IV Amerikas Amerikas atklāšanas simtgadē. Tie bija kontaktu laiki ar Parīzes bohēmas aprindām. Gadu vēlāk viņš atgriezās Dienvidamerikā, viņš palika Buenosairesā līdz 1896. gadam un tur publicēja divus savus iesvētīšanas darbus - spāņu valodā definējot modernismu. Reti y Profanāla proza ​​un citi dzejoļi.

Laulības un diplomātiskās pozīcijas

Mīlestības attiecības un tuvu ģimenes pazušana iezīmēja lielu daļu viņa literārā iedvesmas. Kad viņam bija 23 gadi, Rubēns Dario 1890. gada jūnijā apprecējās ar Rafaela Contreras Cañas Managvā. Gadu vēlāk piedzima viņa pirmdzimtais un 1893. gadā viņš palika atraitnis, jo Contreras nomira pēc ķirurģiskas iejaukšanās.

8. gada 1893. martā viņš apprecējās - pēc hronistu domām - piespiedu kārtā ar Rosario Emelīnu. Acīmredzot Rubēnu Dario izveidoja sievas militārie brāļi. Tomēr Nikaragvas dzejnieks izmantoja uzturēšanos Madridē kā laikraksta Buenosairesa korespondents La Nación lai no 1898. gada mainītu dzīvesvietu starp Parīzi un Madridi.

1900. gadā viņš Spānijas galvaspilsētā iepazinās ar Fresku Sančesu, analfabēta zemnieku izcelsmes sieviete, kuru viņš apprecēja civilizēti un kurai bija četri bērni (izdzīvoja tikai viens, Rubén Darío Sánchez, "Guincho"). Dzejnieks iemācīja lasīt kopā ar draugiem (dzīvojošajiem Parīzē) Amando Nervo un Manuelu Mačado.

No dažādiem ceļojumiem pa Spāniju viņš savāca iespaidus grāmatā Mūsdienu Spānija. Hronikas un literārie portreti (1901). Tajā laikā Rubēns Dario jau bija izraisījis apbrīnu ievērojamos modernisma aizstāvju intelektuāļos Spānijā, tostarp Jacinto Benavente, Juan Ramón Jiménez un Ramón Maria del Valle-Inclán.

1903. gadā viņš tika iecelts par Nikaragvas konsulu Parīzē. Divus gadus vēlāk viņš piedalījās delegācijā, kas atbildīga par teritoriāla strīda ar Hondurasu izšķiršanu. Turklāt 1905. gadā viņš izdeva savu trešo lielo grāmatu: Dzīves un cerību dziesmas, gulbji un citi dzejoļi.

Pēc tam Rubēns Dario piedalījās trešajā Panamerikas konferencē (1906) kā Nikaragvas delegācijas sekretārs. 1907. gadā Emelīna parādījās Parīzē, pieprasot savas sievas tiesības. Tāpēc rakstnieks atgriezās Nikaragvā, lai iesniegtu pieteikumu par laulības šķiršanu, taču bez rezultātiem.

Pēdējie Rubén Darío gadi

1907. gada beigās viņš tika iecelts par Nikaragvas diplomātisko pārstāvi Madridē Juan Manuel Zelaya valdība, pateicoties viņa dzejnieka slavumam Amerikā un Eiropā. Viņš ieņēma amatu līdz 1909. gadam. Vēlāk, no 1910. līdz 1913. gadam, viņš ieņēma dažādus amatus un oficiālas misijas dažādās Latīņamerikas valstīs.

Šajā periodā viņš publicēja Rubena Dario dzīve, kuru viņš pats ir uzrakstījis e Manu grāmatu vēsture, divi autobiogrāfiski teksti, kas ir būtiski, lai izprastu viņa dzīvi un literāro attīstību.

Barselonā viņš uzrakstīja savu pēdējo pārpasaulīgo dzejoļu krājumu: Es dziedu Argentīnai un citiem dzejoļiem (1914). Visbeidzot, pēc īsas vizītes Gvatemalā, Lielā kara uzliesmojums piespieda viņu atgriezties Nikaragvā, kur viņš nomira Leonā, 6. gada 1916. februārī.

Dažu pazīstamāko Rubēna Dario dzejoļu analīze

"Margarita" (In memoriam)

“Vai atceraties, ka gribējāt būt Margarita Gotjē?

Manuprāt, jūsu dīvainā seja ir,

kad mēs vakariņojām kopā, pirmajā randiņā,

Priecīgā naktī, kas vairs neatgriezīsies

"Tavas sarkanas lūpas no nolādētā purpura

viņi iemalkoja šampanieti no saldā bakarāta;

pirksti atsedza saldo Margaritu,

< > Un tu zināji, ka viņš tevi jau dievina!

“Vēlāk, ak, histērijas zieds! Jūs raudājāt un smējāties;

tavi skūpsti un asaras man bija manā mutē;

jūsu smiekli, jūsu smaržvielas, jūsu sūdzības, tās bija manas.

"Un skumjā saldāko dienu pēcpusdienā,

Nāve, greizsirdīgā, lai redzētu, vai tu mani mīlēji,

Kā mīlestības pīrāgs, tā jūs norāva! ”.

Analīze

Šis ir darbs, kuru iedvesmojusi mīlestība un bēdas zaudēt mīļoto cilvēku. Tiek atrasts Profanāla proza ​​un citi dzejoļi (1896). Tas tiek uzskatīts par vienu no modernisma priekštečiem spāņu valodā, ko raksturo tā kultūras daudzpusība, vērtīgā valoda un formalitāte.

"Sonatina"

"Princese ir skumja ... kas princesei būs?

No viņas zemeņu mutes aizbēg nopūtas,

kurš ir zaudējis smieklus, kurš zaudējis krāsu.

Princese ir bāla savā zelta krēslā,

tā zelta taustiņa tastatūra klusē;

un aizmirstā vāzē puķe noģībst.

“Dārzs apdzīvo pāvu triumfu.

Runājošs, īpašnieks saka banālas lietas,

un, tērpies sarkanā krāsā, piruetē jestru.

Princese nesmejas, princese nejūtas

princese vajā pa austrumu debesīm

spāre klīst no neskaidras ilūzijas.

Vai jūs domājat par Golconda vai Ķīnas princi,

vai kurā viņa Argentīnas pludiņš ir apstājies

lai redzētu no viņa acīm gaismas saldumu

Vai arī smaržīgo rožu salu karalis,

vai tajā, kurš ir skaidru dimantu suverēns,

vai lepns Hormuzas pērļu īpašnieks?

"Ak! Nabaga princese ar sārtu muti

vēlas būt bezdelīga, vēlas būt tauriņš,

ir gaiši spārni, zem debesīm lido,

dodieties uz sauli ar gaismas staru,

sveiciniet lilijas ar maija pantiem,

vai pazust vējā uz jūras pērkona.

"Viņš vairs nevēlas nedz pili, nedz sudraba vērpšanas ratu,

nedz apburtais vanags, nedz sarkans jestrs,

nedz gulbji vienā acumirklī uz debeszila ezera.

Un ziedi ir skumji par tiesas ziedu;

austrumu jasmīns, ziemeļu nelumbos,

no rietumiem dālijas un rozes no dienvidiem.

"Nabaga princese ar zilām acīm! ...".

Analīze

"Sonatina" nāk arī no Profan proza. Demonstrē dzeju ar perfektu skaitītāju, ar novatorisku veidu, kā attīstīt savu argumentu, ar ļoti detalizētu informāciju par hromatiskajiem un sensoro elementiem. Tāpat šajā dzejolī ir grieķu-latīņu mitoloģiskās figūras un klasiskie franču Versaļas elementi, kas izmantoti kā resursi, lai paziņotu savām jūtām. Tas ir stāstošs darbs ar milzīgu emocionālu lādiņu, kas izstāstīts no galvenā varoņa, skumju pilnas princeses, intīmās un subjektīvās perspektīvas.