Rafaels Montesinoss bija Seviļas dzejnieks, dzimis 1920. gadā. Šodien ir jauns jubileja viņa nāve un lai to atcerētos dzejoļu izlase No viņa darba.
Rafaels Montesinoss
Pavadījis agrīnos gadus un pusaudža gadus Seviljā, viņš apmetās uz dzīvi Madride 40. gadu sākumā.No tā laika ir arī viņa pirmie dzejoļi. Viņš ieguva vairākas literārās balvas, piemēram, Ateneo de Madrid, Ciudad de Sevilla vai Nacionālā literatūra. Un viņš tika arī nosaukts par Andalūzijas mīļāko dēlu.
Daži viņa darbu nosaukumi ir mīlestības balāde vispirms, Dzejas antoloģija o laiks mūsu rokās. Un vairāki kritiķi viņu uzskata par sava tautieša līmeni Gustavo Adolfo Becquer.
Rafaels Montesinoss — atlasīti dzejoļi
pasaka par citronu koku
zem citronkoka
meitene man teica:
-Es mīlu Tevi.
Un es sāku domāt
tas bija labāks par garozu.
Izmetu rīvmaizi.
zem citronkoka
meitene man iedeva savu skūpstu
vispirms
un kopā skatījāmies rudeni
citroni uz zemes,
tuvu rītausmai.
zem citronkoka
meitene man kādu dienu teica:
-ES mirstu.
Un es vairs nezinu, kur iet
ka citronu birzs man atgādina
jūsu profila žēlastība.
pusaudzim
jo tavās asinīs bija
septiņpadsmit zirgi auļo,
saldajā miesas grēkā
tu un es tiekamies
ka mīlestība kādu dienu pēkšņi atgriežas,
tāpat kā koks atgriežas
no neauglīgas ziemas līdz zaļākajai
vasaras meli.
jo tavās asinīs bija
septiņpadsmit zirgi auļo,
uz sirdi, kuru vēlējāties
atnāc un tu paliki manās rokās.
mana sirds ir tikai telpa
no sirds. Es atstāju to aizmirstu
sarkanā olīvu biržu zemē
kur viss ir skaidrāks
Ļaujiet viņam šņukstēt. tas kalpo tikai man
par tālu mīlestību
Bet es mērīju tavu ķermeni ar saviem skūpstiem
tavi skūpsti ar manām lūpām,
par jūsu krūšu augstiem mēnešiem
Es biju romantisks dzejnieks
jo tavās asinīs bija septiņpadsmit
auļojošie zirgi
Elēģija pirms manas bērnības portreta
Kāpēc tik nopietni, saki man ar roku uz pieres,
jūrnieks bez jūrām kuģot? Kā tagad,
sirdij bija pusaudžu sapnis
un vīrietis -tas nav svarīgi.-. nogrimšana nepareizā laikā
Tavi seši gadi zināja, ka Dievs man ir devis
gaismu, kas nebeidzas, un pasauli, kuru es nevēlos.
Jūs jau bijāt mīlestības pārņemts un iemīlējies.
Tu miri par tām pašām lietām, par kurām mirstu es.
Tas skumjš skatiens – mans skatiens – mani māca
ka jums bija priekšstats par visu, kas notika vēlāk.
Tu paliki tajā mazajā kartonā,
Es devos apkārt pasaulei. Pārējais, redzi.
letrilla
melo man savu mīlestību tagad
ka es tev ticu uz gultas,
manās ciešajās rokās
tavas vēlās nakts asinis
Drīz pienāks rītausma!
Meli man, mīļā, melo man
ka es to nožēlošu.
Ak, cik skumji tevi redzēt
mēģinot mani nobiedēt
ar citu uguni Grēks
ir pamest tevi un neņemt tevi.
Paskaties, meitene, tā Nāve
Es viņam vienmēr esmu stāstījis par tevi...
Un es to nenožēlošu.
Aizver manas labās lūpas,
tagad, kad neviens uz mums neskatās,
pret saldajiem meliem
pacelts no tavām krūtīm.
manas lūpas paliek neskartas,
Tagad, kad mūs neviens neredz
un es to nožēlošu.
Pēcpusdienā esmu viena. Es skatos prom...
Pēcpusdienā esmu viena. Es paskatos prom
izmisīgi tālu paliek
pa gaisu pēdējie vārdi
no mīļotājiem, kuri iet prom.
Mākoņi zina, kurp tie dodas, mana ēna
viņa nekad neuzzinās, kur mīlestība viņu aizvedīs.
Vai tu dzirdi, kā iet mākoņi, saki, vai dzirdi
paslīdot pa zāli manas skumjas?
Neviens nezina, ko es mīlu. Neviens nezin
ka, ja atnāca mīlestība, tā atnesa savas bēdas.
Pēcpusdienā esmu viens un skatos tālu prom.
Es nezinu, kur tu nonāc manās dzīslās.
Tu atstāj manas rokas, ne manu dvēseli.
Atdalām kalnus, vējus, datumus.
Mīlestība, kad mēs to vismazāk gaidām,
mēs esam redzami prombūtnē.
Esmu vientulībā. Es skatos tālumā
aptumšo pēcpusdienu un manas skumjas.
Es domāju par tevi un domāju
ka varbūt vienatnē tu arī domā par mani.
Avots: Zema balss