Otrā pasaules kara vēsturiskā romāna cienītājiem, un īpaši vācu armijas veiktās franču okupācijas periodam, šodien mēs atceramies šos trīs nosaukumus: Lakstīgala, no Ziemeļamerikas Kristīnas Hannas, kas ir viens no veiksmīgākajiem un pārdotākajiem mūsdienu romāniem; Jūras klusums, no Vercors; Jā Franču svītsautore Irēna Némirovska. Abi franču rakstnieki, kuri rakstīja šos stāstus tieši tajās ļoti tumšajās dienās. Toreiz Némirovskim bija pat traģiskākās beigas.

Iespējams, ka visvairāk kino lasītāji to ir redzējuši pēdējo divu filmu adaptācijas, īpaši pavisam nesenās Franču svīts. Un pārliecināts par Lakstīgala Tas nav ilgi jāveido, jo tam ir arī potenciāls. Pārskatīsim kopīgi stāsti, ko viņi dalās par Francijas pretošanās cīņu, bet arī par daudzajām jūtu pretrunām kas notika starp iebrucējiem un iebruka.

Lakstīgala - Kristīna Hanna

Skaists veltījums tik daudzām anonīmām sievietēm, kuras karā pret nacistiem cīnījās ar vienīgajiem viņu cerības, drosmes, upuru un klusās, bet nāvējošās pretestības ieročiem. Stāsts par māsām Mauriac, kurām ir pretēji varoņi, bet kuru spēks pārsniedz viņu atšķirības, vēlas pārstāvēt viņus visus.

1939. gadā Francija Vianne dzīvo mazā pilsētā kopā ar vīru Antuānu un viņu meitu Sofiju. Bet kādu dienu viņai ir jāatlaiž vīrs, kurš pirms kara sākuma dodas uz fronti. Viņš nedomā, ka vācieši iebruks Francijā, taču viņi to dara, un drīz parādās vācu kapteinis, lai rekvizētu viņa māju. Turpmāk viņiem būs jāiemācās sadzīvot ar ienaidnieku vai riskēt visu zaudēt. Okupācijas gadiem ejot un pasliktinoties, Viannei būs jāpieņem arvien grūtāki lēmumi, lai turpinātu dzīvot.

Turklāt, viņas mazā māsa Izabella ir ļoti dumpīga jauna sieviete, kura meklē un atrod cēloni savai dzīvei cīņā pret vāciešiem. Viņas tikšanās ar Gaitonu, Pretošanās partizānu, izlemj viņu sadarboties ar viņiem no Parīzes. A) Jā, palīdzēs uz Francijas zemes kritušajiem sabiedrotajiem, galvenokārt pilotiem, atgriezties savās valstīs. Lai to izdarītu, viņš varēs izsekot izejas ceļam pāri Spānijas robežai.

Tas ir rakstīts divos laikos: pirmās personas stāstītāja tagadnē un viszinošā stāstītāja pagātnē. Emocionāla un aizraujoša, tā ir viegla, viegla un ātrā proza, kas ar interesi izdodas izkustināt jūs caur sižetu.

Jūras klusums - Vercors

Fue rakstīts 1941. gadā un nākamajā gadā slepeni publicēts okupētajā Parīzē ko nacisti. Tas nekavējoties kļuva par pretestības simbolu pret vāciešiem. Šķiet, ka Vercors pamatā bija patiess notikums jo viņš savās mājās bija ievedis vācu virsnieku ar stīvu kāju, kurš spēlēja tenisu, lai atveseļotos. Viņi nenodibināja nekādas attiecības, kaut arī Vercors saprata, ka virsnieks apbrīno Franciju, jo viņam ir daudz franču grāmatu.

Pastāsti, kā a Kāds vecs vīrietis un viņa jaunā omīte, kas arī ir pilsētas iedzīvotāji, nolemj izrādīt šo pretestību, atsakoties runāt ar vācu kapteini, kurš uzturas viņu mājā. Pēc tradīcijas viņš ir militārists un bijušais mūzikas komponists, kā arī pieklājīgs, pieklājīgs un izprot situāciju. Austrumi centīsies viņiem tuvoties ar monologiem par brālības cerību un savstarpēju apbrīnu starp abām valstīm. Bet tas nebūs veiksmīgs. Galu galā viņš ir vīlies, kad saprot, ka viņa tautas galīgais mērķis nav celt, bet gan iznīcināt, un viņš beigs aiziet. Tomēr viņš neatstās vienaldzīgu ne veco vīru, ne it īpaši savu brāļameitu, kurš arī tur aizdomas par Pretošanās darbību apkārt un tajā pašā laikā jūtas dziļi piesaistīts kapteinim.

Dažu fragmentu skaistums nav noliedzams. Tāpat kā šajā:

Verners Fon Ebrenaks klusumā un ar lielu uzstājību paskatījās uz manu brāļameitu, viņas profilu tīru, ietiepīgu un hermētisku, tomēr smaida paliekas joprojām peldēja. Mana omīte varēja pateikt, es redzēju, kā viņa nedaudz nosarkst, starp uzacīm izveidojās kroka. Viņš turpināja savā lēnajā blāvajā balsī:

-Ir stāsts, kuru es esmu lasījis, kuru jūs esat izlasījis: Skaistule un briesmonis. Nabaga skaistums ... Zvērs viņu apžēlo, ir bezspēcīgs un ieslodzīts, un viņš visu diennakts laiku uzliek savu nepielūdzamo un pārliecinošo klātbūtni. Skaistule ir lepna, cienīga ... viņa ir norūdījusies. Bet zvērs ir vērts vairāk, nekā šķiet. Viņam ir sirds un dvēsele, kas tiecas celties. Ja skaistule vēlētos ...

Tur divas šī romāna filmu versijas, viena no 1949. gada un otra no 2004. gada. Tiem, kas vēlas tos apskatīt.

Franču svīta - Irēna Némirovska

Skaidri viens no slavenākajiem un atzītākajiem šī krievu izcelsmes rakstnieka nosaukumiem un emigrēja uz Franciju, kurš bija Némirovsky. Daudz vairāk kopš veiksmīgās versijas, kuru viņi 2014. gadā uzņēma kinoteātrī. Bet gan romāna, gan rakstnieka stāsti ir arī no filmas, lai arī dramatiski reāli.

Franču svīts es viņa meistardarbs tikai tāpēc, ka nejaušība to ļāva. Nepabeigto rokrakstu nejauši atklāja viņa meitas, un tas tika publicēts 2004. gadā., gandrīz septiņdesmit gadus pēc tam, kad Némirovsky kopā ar savu vīru tika deportēts un noslepkavots Aušvicā 1942. gadā.

Ar noteiktiem autobiogrāfiskiem pieskaņojumiem, jo ​​tas atspoguļo daļu no buržuāziskās sabiedrības uzvedības šajos gados, fTas tika iecerēts piecās daļās, bet Némirovsky rakstīja tikai divas: Vētra jūnijā y Dolce, kur apstākļu apstākļos risinās cits stāsts par pieņemšanu un atkāpšanos. Bet tiek izcelta arī iespējamā franču vienaldzība pret situāciju, kur ir arī kritika. Tomēr atkal mēs redzam, kā, neskatoties uz šiem apstākļiem, starp varoņiem rodas primārākās vai universālākās jūtas. Atkal visvairāk aizliegtā pievilcība un vēlme, kā arī cīņa par to noraidīšanu, bet tajā pašā laikā tie ir vajadzīgi.

2014. gada filmas adaptācija tika augstu novērtēta.

Kāpēc tos lasīt (vai redzēt)

Pateicoties tā paralēliskuma pārsteidzošumam, kopīgajām tēmām dažādām laika perspektīvām, sākot no tuvākās tagadnes līdz visreālākajai pagātnei.. Dažādi autori un vienādi apraksti, portreti, pārdomas. Kopīga mūžīga ideja: izceliet to, kas vieno vairāk, nekā to, kas šķir. Briesmoņi, kas nav tik monstri, un nevainīgi tik nevainīgi. Un galvenokārt universālās jūtas un šī daudzgadīgā pretruna. Tie paši stāsti, tās pašas sajūtas.