Fotogrāfija. Tonija Hila Facebook.
Tonija kalns ir jauns romāns, Teresas Lanzas tumšā atvadīšanās, kas iznāca pagājušajā mēnesī. Barselonas autors, kurš paraksta tādus nosaukumus kā Kristāla tīģeri, ledus eņģeļi un triloģija inspektors Salgado man to ir piešķīris intervija kur viņš mums stāsta par šo jauno darbu un daudzām citām tēmām. Liels paldies par veltīto laipnību un laiku.
Tonija kalns. Intervija
ACTUALIDAD LITERATURA: Vai atceries pirmo grāmatu, ko izlasīji? Un pirmais stāsts, ko uzrakstīji?
TONI HILL: Pirmajam jābūt a stāsts vai komikss un es nevaru pateikt, kas tas bija. Es tiešām atceros pirmo, kas mani pārsteidza kā pieaugušo pēc pusaudža vecuma, kurā es lasīju daudz mazāk. Tas bija Pasaule pēc Garpa domām, tad Džons Īrvings un tas man atklāja visu "pieaugušo" prieka pasauli. Es jutu, ka grāmatām pēc dažiem gadiem, kad tām nav pievērsta tik liela uzmanība, vēl ir ko teikt.
Pirmais uzrakstītais stāsts, ko es atceros: tas bija a stāsts par rakstīšanas kursu Es tajā laikā darīju, un tas bija diezgan populārs.
- AL: Un tas mīļākais rakstnieks? Jūs varat izvēlēties vairākus un visus laikmetus.
TH: Daudz. Sākot no Ērvinga, kuru jau citēju iepriekš, līdz pat klasikai Tolstojs vai māsas Brontē, Ana Marija Matūte, Merce rodoreda vai jaunāki autori, piemēram, Filips Roth, Ketsī vai Džonatans Franzens... man ir patīk ļoti daudzveidīgs un viņš nevarētu izvēlēties vienu grāmatu vai autoru.
- AL: Kādu grāmatas varoni tu būtu vēlējies satikt un izveidot?
TH: Es būtu labprāt uzrakstījis a Anas Kareņinas stila romāns vai arī ir radījuši tik mūžīgu un personisku atmosfēru kā atmosfēra, kas parādās Kafka. Bet, minot mazāk klasisku autoru, es labprāt būtu rakstījis Mystic River (Deniss Lehane) un veltījis literāru dzīvi visiem tās varoņiem.
- AL: Kāda mānija vai ieradums, kad runa ir par rakstīšanu vai lasīšanu?
TH: Patiesībā nē. Mierīgums un klusumsPieņemu, kaut arī varu lasīt lidmašīnās, metro vai bāros bez pārāk daudz problēmu. Man patīk to darīt playa vai baseins.
līdz rakstīt jā, man vajag nedaudz vairāk vides mierīgs, bet esmu to darījis arī sabiedriskās vietās. Pienāk brīdis, kad man izdodas norobežoties un es nezinu, kas notiek man apkārt.
- AL: Un vēlamā vieta un laiks, lai to izdarītu?
TH: Par rakstīt nepieciešams piecelties salīdzinoši agri un dari to visu rītu. The Vēla nakts Es uzskatu, ka tas ir piemērotāks lasīt.
- AL: Tavs jaunais romāns ir Teresas Lanzas tumšā atvadīšanās. Ko mēs tajā atrodam?
TH: Uz to vienmēr ir grūti atbildēt īsi, jo romāns ir daudzu lietu kopums, bet, pieliekot pūles sintēzei, es teiktu, ka jūs atradīsit spokainas intrigas, ar ļoti psiholoģiski definētām rakstzīmēm, kas vienlaikus ir arī divu pasaules portrets (turīgo un Latīņamerikas izcelsmes imigrantu klase). A ļoti aktuāla vēsture kas, bez vilināšanas caur noslēpumu, var liek domāt par dažām pretrunām kas ietekmē mūs visus.
- AL: Vairāk literāru žanru, kas jums patīk?
TH: Visi. Es neatšķiru žanrus, bet gan balsis un izskatu, kas mani interesē, un tos, kas ne. Man šķiet, ka episkā fantāzija ir grūtāka, lai arī es biju par tās cienītāju Ledus un uguns dziesma un dzeja prasa no manis lielāku koncentrēšanos nekā parasti. Man ļoti patīk stāstu grāmatas, un pēdējos gados esmu lasījis tādus izcilus stāstniekus kā Mariana Enrikess o Sāra Mesa.
- AL: Ko jūs tagad lasāt? Un rakstīšana?
TH: Es lasu grāmatu ar nosaukumu Tumsa, no Pāvila Kavčaks, kuru Destino tikko publicēja, un vēl viens romāns, kas vēl nav iznācis: Velns aiz dārza (Iegansti) no Džinesa Kutilja, kuru iepazīstināšu marta beigās. Abi ļoti ieteicami.
- AL: Kā, jūsuprāt, izdevējdarbība ir paredzēta tik daudziem autoriem, cik ir vai vēlaties publicēt?
TH: Nu, mums faktiski ir stabila un plaša redakcijas ainava, tāpēc es teiktu, ka tā ir tagad ir vieglāk izlikt nekā pirms gadiem (Un es nerunāju par pašpublikācijām, kaut arī tās ir derīgs variants). Tajā pašā laikā viņi ir MUCHOS tie, kas vēlas publicēt, un tas visu sarežģī.
Es zinu, ka tā var būt izmisīgi neatrast mājas šim rokrakstam ka ir rakstīts upurēšanas stundu vai sabiedriskās dzīves upurēšana, bet konkurence ir grūta un jauno autoru iespējas ir ierobežotas. No otras puses, tas vienmēr ir noticis.
- AL: Kāds ir krīzes brīdis, kuru mēs piedzīvojam, pieņemot jūs? Vai varat saglabāt kaut ko pozitīvu vai noderīgu turpmākajiem romāniem?
TH: Es nemeklēju pozitīvus traģēdiju faktorus. Es nedomāju, ka kaut kas līdzīgs pandēmijai ir izcēlis vai gatavojas izcelt nevienā labāko, bet, protams, tas ir fons, ko nākotnē var izmantot daiļliteratūrā.
Patlaban tas mani īpaši nepiesaista, bet ir iespējams, ka, ar nedaudz lielāku attālumu, Es apsvēru sižeta uzstādīšanu šajos nemiera un pamestības mēnešos. Es no tā patiesi šaubos, kaut arī iztēle dažkārt beidz mūs aizvest pa takām, par kurām mēs nekad nebijām domājuši ceļot.