Saras krastos

Saras krastos Tā bija pēdējā Galisijas dzejnieka un romānista Rozalijas de Kastro grāmata. Publicēts 1884. gadā, tas izrādījās diezgan pārprasts dzejoļu krājums netradicionālā skaitītāja dēļ, kas tālu bija no tradicionālā poētiskā stila. Tas ir vienkāršs lirisks skaņdarbs, kuram līdzīgās proporcijās raksturīgas romantisma un modernisma iezīmes.

Turklāt bezcerības piesātināts templis (kur pat reliģija nepiedāvā garīgu komfortu) atspoguļo skarbos apstākļus, kurus autore piedzīvojusi pēdējos gados. Neskatoties uz skaidrām romāna iezīmēm, tā laika literārā kritika ignorēja šo darbu. Tomēr šobrīd daudzi vēsturnieki to uzskata par XNUMX. gadsimta spāņu dzejas maksimālo operu.

Par autoru Rosaliju de Kastro

Kristīta ar Marijas Rosalijas Ritas Eksposito vārdu, viņa dzimusi Santjago de Kompostelā, Spānijā, 24. gada 1837. februārī. Lai arī lielākā daļa viņas publikāciju bija prozā, Kastro iegāja vēsturē kopā ar Gustavo Adolfo Bekeru kā vienu no mūsdienu spāņu dzejas priekštečiem.. Šī konotācija izriet no trim simboliskiem darbiem:

• Galisiešu dziesmas (1863).
• Fucks Novas (1880).
• Saras krastos (1884).

Lai gan vairāki viņa raksti parādījās spāņu valodā, Rosalía Tā ir viena no aktuālākajām spalvām galisiešu dzimtajā valodā. Nav pārsteidzoši, ka viņa (kopā ar tādiem skaitļiem kā Eduardo Pondals un Kurro Enrikess) tiek uzskatīta par ļoti nozīmīgu Galisiešu Reksurdimento. Diemžēl dzejnieces darbs līdz viņas nāvei netika pienācīgi novērtēts.

Viņa literārās jaunrades tendences un konteksts

Rozālijas de Kastro darbos var atšķirt divas vairāk vai mazāk norobežotas radošās straumes. Pirmkārt, Ir viegli atpazīt introspektīvu, subjektīvu, garīgu dzejnieku, kurš ir ļoti jutīgs pret cilvēka dabu. Līdz ar to šajā aspektā rakstnieks varēja izteikt universālas nozīmes frāzes un idejas.

Turklāt, Autore kļuva par viņas nomocītās zemes pārstāvi un visu galiciešu dzejnieci. Laikā, kad galisiešu valoda bija pilnībā diskreditēta, klasificēta kā vulgāra dialekts un bez rakstiskas tradīcijas. Tātad, sastādot daudzus no viņa dzejoļi galisiešu valodā Rozalija demonstrēja savu galantumu, vienlaikus kritiķiem kļūstot par milzīgu traucēkli.

Mantojums

Rosalijas de Kastro figūru sāka atpazīt 1890. gados, pateicoties dažiem 98. paaudzes locekļiem.. Azorín un Miguel de Unamuno bija divi no lielākajiem tās atbalstītājiem un mazākā mērā arī Antonio Machado un Huans Ramons Džimeness. Faktiski pēdējais to kvalificē kā spāņu modernisma priekšteci.

Vēlāk gada publikācijas simtgadei Galisiešu dziesmas, Karaliskā Galisijas akadēmija noteica, ka katra gada 17. maijā Galisiešu literatūras diena. Bet autors no Santjago ir ticis apstiprināts ne tikai Galīcijā. Nu, viņš ir saņēmis dažāda veida veltījumus citos Spānijas reģionos un tādās valstīs kā Krievija, Argentīna, Urugvaja un Venecuēla.

Analīze par Saras krastos

Saskaņā ar Alonso Montero teikto Saras krastos tas ir "pamestības traktāts", kas iedziļinās tumšākajās dvēseles zemēs. Nosaukums attiecas uz Sar upes krastiem, kad tas iet cauri Padrón. Tur, gaidot Šaronu, autore samierinājās ar nenovēršamu nāvi no vēža. Kas beidzot notika gadu pēc sējuma publicēšanas.

Tomēr vēsturnieku vidū nav vienprātības par dzejas datumu. Līdz ar to nav pilnīgi precīzi norādīt, ka slimība bija viņa dzejoļu galvenais motīvs. Jebkurā gadījumā, vissvarīgākais sējuma aspekts ir tā stilistiskā vienkāršība. Kā arī novatorisku versifikāciju, ko nosaka muzikalitātes pilnas bēdas.

Struktūra

Saras krastos Tas ir sējums, kas pilnībā rakstīts spāņu valodā un sastāv no 53 dzejoļiem, kas aptver 177 lappuses. Katrā no tām Rozalija de Kastro pauž atšķirīgu noskaņu, kā arī dominējošo pesimisma toni. Šī sajūta ir ļoti iezīmēta sadaļās, kur dzejnieks ar asām frāzēm iedziļinās noteiktās atmiņās.

Tēmas

Galisiešu autors nevilcinoties vienā un tajā pašā strofā raisa atmiņas kopā ar priekšnojautām, vienmēr ar nolūku noskaņojumam noteikt papildu ritmu. Tas ir jūtams šādā dzejoļa "Lapas dreb un mana dvēsele dreb" sekcijā:

"Tas šodien, rīt, pirms un tagad,

Tas pats, vienmēr,

Vīrieši un augļi, augi un ziedi,

Viņi nāk un iet, viņi piedzimst un mirst ”.

Tāpat Rozalija de Kastro mīlestību un aizraušanos uztver kā vēlāku nožēlu izraisītāju. Šī iemesla dēļ, lielākā daļa vēsturnieku savu darbu veido periodā, kas pazīstams kā vēlais romantisms. Līdzīgi arī citi dzejoļi runā par bažām par drūmu nākotni, kā tas redzams nākamajā dzejoļa “Mīlestības slāpes bija un palika” stofā:

"Sajūta vasaras beigas

Slimi bezcerīgi,

"Es nomiršu rudenī!"

Viņa domāja starp melanholisku un laimīgu

Un jutīšu, kā tas ripo pār manu kapu

Arī lapas ir beigtas ”.

Visdziļākais pesimisms

Dažas frāzes var būt tik spēcīgas kā "mirušā cerība". Nu, tas ir sava veida pēdējais punkts teicienam "cerība ir pēdējā lieta, kas jāzaudē". Bet “mirusī cerība” ir patiešām zema vieta cilvēka garā, tā ir visu ilūziju beigas. It īpaši, ja autors parāda, ka vienīgais patiesais atvieglojums tiks panākts ar nāvi.

Mūžīgās atpūtas komforts

Viņa neuztver nāvi kā negatīvu notikumu, gluži pretēji, viņa izpaužas pēc viņa nāves ar cerības gaismu, ko atjauno gaidītais mūžīgās atpūtas miers. Patiesībā, Atkāpšanās laikā dzejniece norāda, ka, neskatoties uz ciešanām, viņa izbaudīja savu dzīvi un viņa ir gatava satikties ar Dievu.

Šī iemesla dēļ sējuma noslēgums nevar būt cits kā dzejolis "Es tikai jūtu šaubas un šausmas":

"Es jūtu tikai šaubas un šausmas,

Dievišķais Kristus, ja es novēršos no Tevis;

Bet, dodoties pie Krusta, es pagriezu acis,

Es atkāpjos no sevis, lai turpinātu savu pārbaudījumu.

Un ceļot satrauktu skatienu uz debesīm

Es meklēju jūsu Tēvu milzīgajā telpā,

Kā vētras pilots meklē

Bākas gaisma, kas jūs ved uz ostu ”.