Migels Āngels Buonarroti, autore Daniele da Volterra. Mikelandželo kaps Santa Croce baznīcā Florencē.
Migels Āngels Buonarroti, viens no lielākajiem universālajiem ģēnijiem, pārgāja mūžīgajā žēlastībā tieši Mūžīgajā pilsētā diena kā šodien 1564. gadā. Vai viņš ir maksimālais eksponents no garā ģēniju saraksta, ko viņš deva Itālijas renesanse. Arhitekts, gleznotājs un, galvenokārt, tēlnieks, tViņš bija arī novērtējams dzejnieks. Un tieši šajā aspektā es vēlos viņu atcerēties ar šiem pantiņi.
Mikelandželo dzejnieks
Viņa mākslinieciskais mantojums ir nepārspējams. Nav iespējams nebrīnīties par viņa Dāvidu, Pietu, Mozu vai pasakainajām gleznām Siksta kapelā Vatikānā. Bet Mikelandželo ģēnijs tViņš izcēlās arī ar dzeju. Viņš bija kaislīgs un speciālists Dievišķā komēdija, tad Dante, kuram viņš rakstīja dzejoļus. Viņš arī sacerēja rūgtus pantus, sūdzoties par nogurdinošo darbu, kas tika veikts komisijā Siksta kapelas dekorēšanai.
Bet viņa mīļākās tēmas bija mīlestība, skaistums, nāve, Dievs, dzīve un arī grēks, kā arī visu, kas nozīmēja prieku un laimi. Viņu soneti dominējošā tēma ir mīlestība ar vairāk petrarhānisku rūgtu, drūmu un mocītu pantu toni. Šie ir daži no tiem un citi dzejoļi.
Dzejoļi un soneti
Manas acis, tā iekāre pēc skaistām lietām
kā mana dvēsele ilgojas pēc jūsu veselības,
viņiem vairs nav tikumības
lai debesis tiecas, paskatīties uz tām.
No augstajām zvaigznēm
krāšņums nolaižas
kas mudina iet pēc viņiem
un šeit to sauc par mīlestību.
Sirds neko labāku neatrod
lieciet viņam iemīlēties, sadedzināt un konsultēt
ka divas acis, kas līdzinās divām zvaigznēm.
***
Viņam nav ne izcila mākslinieka, ne koncepta
ka pats marmors neierobežo
tā pārpalikumā, bet tikai uz iepriekšminēto
roka, kas pakļaujas intelektam.
Ļaunums, no kura es aizbēgu, un labais, ko es apsolu,
tevī, skaista, dievišķa, lepna kundze,
tās pašas slēpjas; un kāpēc vairs nedzīvot,
Pretējā gadījumā man ir māksla ar vēlamo efektu.
Tad tam nav ne mīlestības, ne jūsu skaistuma
vai cietība vai laime, vai liela novirze
mana ļaunuma, likteņa vai veiksmes vaina;
ja tavā sirdī ir nāve un žēlsirdība
tu velti laiku, mans zemais prāts
tas nezina, dedzina, bet lai no turienes iegūtu nāvi.
***
Es redzu ar tavām skaistām acīm saldu gaismu,
Ka es neredzu savus neredzīgos cilvēkus;
Es ar tavām kājām nēsāju piestiprinātu svaru,
Kurš no maniem vairs nav ieradums.
Es lidoju ar taviem bezspalvainajiem spārniem;
Ar jūsu asprātību uz debesīm es vienmēr tiecos;
Pēc jūsu gribas es esmu bāls un sarkans,
Auksts saulē, silts visaukstākajās miglās.
Tavā mīlestībā ir tikai mana,
Manas domas jūsu sirdī ir izteiktas,
Jūsu elpā ir mani vārdi.
Kā man šķiet pats mēness;
To nezina mūsu acis debesīs
Bet tas, kas izgaismo sauli.
***
Lai atgrieztos no turienes,
dvēsele sasniedz jūsu ķermeni
kā žēlastības eņģelis tik pilns
kas dziedina intelektu un godā pasauli.
Šī saule mani sadedzina un nolaupa,
un ne tikai jūsu skaistā seja no ārpuses:
šai mīlestībai nav cerību uz lietām, kas iet prom
ja viņā nevalda tikums.
Tas pats attiecas uz augsto un jauno,
kur daba izdrukā savu zīmogu un
ir sapārots no debesīm;
tāpat Dievs neizrāda sevi ar savu žēlastību citādi
vairāk nekā nāvējošā un skaistā plīvurā;
un es mīlu viņu, sauli, jo tā viņā atspoguļojas.
***
Viņš nokāpa no debesīm un pēc tam jau mirstīgajā
kurš bija redzējis taisnīgo elli un dievbijīgo,
dzīvs viņš atgriezās, lai apdomātu Dievu,
lai dotu mums visu patieso gaismu.
Spīdoša zvaigzne, kas ar saviem stariem
bez pamata izskaidroju ligzdu, kurā esmu dzimis,
visa ļaunā pasaule viņam nebūtu balva;
Tikai tu, kas esi to izveidojis, varētu būt tāds.
Par Dante es runāju, cik slikti viņu pazīst
darbi bija domāti tiem nepateicīgajiem cilvēkiem
ka tikai taisnīgais atņem labu.
Es vēlos, lai tas būtu bijis viņš! Par tādu laimi,
ar savu skarbo trimdu un tikumu,
Es dotu laimīgāko stāvokli pasaulē.