Mūsdienu Latīņamerikas dzeja (I)

Kad mēs runājam par spāņu-amerikāņu dzeju, pirmais vārds, kas iznāk vai ir viens no pirmajiem, neapšaubāmi ir Rubēns Dario, ar kuru Modernisms, bet ir spāņu-amerikāņu dzeja, kas pārsniedz šo vai no Hosē Ernandesa, cita izcila dzejnieka, dzejas.

Cita starpā izceļas šādas balsis: Gabriela Mistrala, Hosē Martī, Pablo Neruda, Oktavio Pazs, Sezārs Vallejo y Visente Huidobro. Šajā rakstā mēs runāsim par pirmajiem trim, bet tajā, kas tiks publicēts rīt, mēs runāsim par pēdējiem trim. Ja jums patīk dzeja vai drīzāk laba dzeja, nepārtrauciet lasīt to, kas nāk.

Gabriela Mistral

Gabriela Mistral, vai kas ir tas pats, Lūcija Godojs Viņa bija viena no tā laika dzejniecēm, kura ar savu dzeju centās atklāt reālismu, ikdienas realitāti, patveroties arī tuvībā.

Rakstīja Gabriela, kura 1945. gadā bija Nobela prēmija literatūrā "Nāves soneti", viens no viņa labākajiem un visatbilstošākajiem darbiem. Tas ir iedvesmots no Romelio Uretas pašnāvība, viņa vecā mīlestība. Pirmais sonets ir šāds:

No iesaldētās nišas, kurā vīrieši jūs ievietoja,
Es jūs aizvedīšu uz pazemīgo un saulaino zemi.
Vīrieši nezināja, ka man tajā jāaizmieg,
un ka mums ir jāsapņo uz viena un tā paša spilvena.

Es tevi nogulēšu uz saulainās zemes ar a
mātes saldums gulošajam dēlam,
un zemei ​​ir jākļūst par šūpoles maigumu
saņemot savu ķermeni kā sāpošu bērnu.

Tad es eju kaisīt netīrumus un rožu putekļus,
un zilganajos un gaišajos mēness putekļos,
vieglie subprodukti tiks ieslodzīti.

Es aiziešu prom, dziedot savas skaistās atriebības,
Jo tam slēptajam godātājam roka Nr
nāks lejā, lai apstrīdētu jūsu nedaudz kaulus!

Hosē Marti

Hosē Marti, kubietim, dzeja bija sirsnīgs saziņas veids, kas formālā veidā izpaudās caur vienkāršo un ikdienu. Dzejnieks identificē sevi "Vienkārši vārsmas" ar savu dzeju, jo tajā viņš prezentēja un veidoja savu dvēseli tādu, kāda tā bija. Rakstot šos pantus, viņš atklājas: vienība, kas sastāv no atšķirīgiem un pretējiem elementiem, kā tas notiek, kad viņš nosauc vārdu "Brieža vājums" priekšā "Tērauda izturība". Tas atspoguļo arī tādas jūtas kā solidaritāte un aizvainojuma atcelšana:

Kultivējiet balto rozi
jūnijā tāpat kā janvārī
Par godīgu draugu
kurš pasniedz man savu atklāto roku.

Un par nežēlīgo, kas mani norauj
sirds, ar kuru es dzīvoju,
Dadžu vai nātru audzēšana;
Es audzēju balto rozi.

Pablo Neruda

Es nezinu, cik reizes esmu rakstījis par šo autoru, bet es nenogurstu. Neruda bija un vienmēr būs viens no lielākajiem vārdiem pasaules dzejā, ne tikai Latīņamerikā. Tikai nosaucot savu darbu "Divdesmit mīlas dzejoļi un izmisīga dziesma", kas publicēts 1924. gadā, mēs sakām visu ... Un man pietrūktu rindu, lai publicētu visu, kas ir pelnījis, lai šis autors to izlasītu. Bet es būšu īsi vai vismaz mēģināšu būt:

Lai jūs mani dzirdētu
mani vārdi
tie dažreiz kļūst plānāki
kā kaiju pēdas pludmalēs.

Kaklarota, piedzērusies klaburčūska
lai jūsu rokas būtu mīkstas kā vīnogas.

Un es skatos uz saviem vārdiem no attāluma.
Viņi ir vairāk nekā manējie.
Viņi kāpj manās vecajās sāpēs kā efeja.

Viņi šādi kāpj uz mitrām sienām.
Jūs esat viens vainīgais šajā asiņainajā spēlē.

Viņi bēg no manas tumšās guļvietas.
Jūs visu aizpildāt, jūs visu aizpildāt.

Pirms jūs viņi apdzīvoja vientulību, kuru jūs aizņemat,
un viņi ir vairāk pieraduši pie manām skumjām nekā jūs.
Tagad es gribu, lai viņi saka to, ko es gribu jums pateikt
lai jūs tos dzirdētu, kā es gribu, lai jūs mani dzirdat.

Satraukuma vējš viņus joprojām velk.
Sapņu viesuļvētras tos dažkārt joprojām gāž.
Jūs dzirdat citas balsis manā sāpīgajā balsī.
Vecu mutes asaras, veco lūgumu asinis.
Mīli mani, partneri. Nepamet mani. Seko man
Seko man, partneri, šajā ciešanu vilnī.

Bet mani vārdi traipo ar tavu mīlestību.
Tu okupē visu, tu visu.

Es no visiem veidoju bezgalības kaklarotu
jūsu baltajām rokām, mīkstas kā vīnogas.

Ja jums tas patika un jums patika lasīt šo rakstu tikpat daudz, cik es to rakstīju, nepalaidiet garām otro daļu, kas tiks publicēta rīt, ceturtdien. Tajā mēs īsumā runāsim par Oktavio Pazu, Sezāru Vallejo un Vicente Huidobro.