Fotogrāfija. Luiss Villalons. Facebook profils.
Luiss Villalons, no Barselonas no 69 gadiem, ir vairāku autore Esejas par seno Grieķiju patīk Trojas zirgs vai Aleksandrs pasaules galā. 2009. gadā viņš publicēja hellenikon, darbs, kas ieguva balvu viņa libris labākajam vēsturiskā romāna jaunajam autoram. Pēdējais ievietotais ir Debesis virs Aleksandra, kas nesen izvēlēta kā Hislibris balvu fināliste, un šajā intervija Viņš mums stāsta par to un daudzām citām tēmām. Es ļoti novērtēju jūsu laiku un laipnību.
Intervija ar Luisu Villalonu
- ACTUALIDAD LITERATURA: Vai atceries pirmo grāmatu, ko izlasīji? Un pirmais stāsts, ko uzrakstīji?
LUIS VILLALÓN: Pirmais tieši, nē. Es domāju, ka tas bija daži nepieciešami koledžas vai vidusskolas lasījumi: Mio Cida dzejolis, La Celestina…, Vienam no tiem bija jābūt. Es lasīju prieka pēc, proti, bez skolas vai kāda cita piespiešanas, atceros, ka esmu lasījis, piemēram, Īpašums, tas bestselleru autors Alekss Halijs kas kļuva modē pirms daudziem gadiem un kas sēriju padarīja vēl slavenāku nekā grāmata. Es arī atceros Zilā apmale, kurā bija arī televīzijas sērija. Es nezinu, vai viņi bija pirmie, bet viņi tur būs.
Pirmais stāsts, ko uzrakstīju? Kad es biju EGB sestajā gadā, es uzrakstīju (drīzāk zīmēju) a komikss ar dažādiem supervaroņa stāstiem ka es izdomāju. Komiksā bija arī vaļasprieki, stāsti un dažādas nejēdzības; Es to uztaisīju par vāku un skavoju kā grāmatu. Nākamajā kursā komikss tika turpināts, kā arī citā. Man tās joprojām ir. Patika arī rakstīt dzeju, drīzāk rippy un domāts, lai būtu jautri. Es to atceros laikā karaspēks Es nolēmu uzrakstīt a filozofijas grāmata. Es uzrakstīju apmēram 30 vai 40 lappuses.
- AL: Kāda bija pirmā grāmata, kas tevi pārsteidza un kāpēc?
LV: Es domāju, ka bija divi: It, kuru iesniedza Stīvens Kings, mani pārsteidza acīmredzamu iemeslu dēļ: stāsts bija šausminošs, varoņi bija bērni, kuri vēlāk kļuva vecāki ... Es biju jauna, kad to lasīju, varbūt man būtu 15 gadu. Otrs bija Bezgalīgais stāsts, autors Maikls Ende. Fantāzija, Karla Konrāda Korejera kungs, Bastiāns Baltasars Bukss, Atreju, Fūrurs, Āurins, zīdaiņu imperatore, divkrāsaina teksta drukāšana, stāsts, kas ēd otru, piemēram, Nekas, aprij Fantāziju ...
Kad es to izlasīju, loģiski, daudzas mitoloģiskas atsauces ko es vēlāk uzzināju, ka man ir, un dažreiz es domāju to pārlasīt šī iemesla dēļ, lai tos meklētu. Bet es baidos to darīt, lai nesabojātu labo atmiņu, kas man ir par grāmatu.
- AL: Kurš ir jūsu mīļākais rakstnieks? Jūs varat izvēlēties vairākus un visus laikmetus.
LV: Nu, es nezinu, vai man tādu ir, es domāju, ka nē. Vairāk nekā rakstnieki es teiktu grāmatas, kas man ļoti patika. No klasikas Oliver Twist no Dikensa, Noziegums un sods autors Dostojevskis, Montekristo grāfs Dumas, dažas Šekspīra drāmas, Wuthering Heights autore Emīlija Brontē, Džeina Eira no viņa māsas Šarlotes ...
Vairāk mūsdienu autoru, daži autori Hosē Karloss Somoza, tad Havjers Marijas, Kormaks Makartijs, Džons Viljamss ... es nesen atklāju Airisa Mērdoka, īru rakstnieks, kurš nomira pirms 25 gadiem. Viņa romāni ir diezgan blīvi un jālasa mierīgi, bet man patīk: Jūra, jūra, Melnais princis, Vārdu dēls...
Es pavadīju diezgan daudzus gadus lasot vēsturiskie romāni, žanrs, kas man ļoti patīk (patiesībā, ja esmu kaut kā rakstnieks, tas ir vēsturisks romāns). Es tos joprojām lasu, protams. Man patīk klasiski šī žanra autori: Roberts Greivs, Gisbert Haefs, Mika Waltari vai Mary Renault.
Bet, ja ar iecienītākajiem rakstniekiem tiek domāti tie, kurus esmu lasījis visvairāk, tad man jādodas uz grieķu: Homērs, Tukidīds, Herodots, Sofokls, Platons, Ksenofons, Aristofāns… Viss sākās ar grieķiem.
- AL: Kādu grāmatas varoni tu būtu vēlējies satikt un izveidot?
LV: Es nezinu, man par to būtu jādomā. Man tas ienāk prātā Tiglath Asshur, filmas varonis Asīriešu y Asins zvaigzne, Nikolaja ģildes romāni. VAI Lario Turmo de Eitruskānsautors Mika Waltari; vai Bartleby de Bārbijs, ierēdnisautors Melvils. Vai arī Mendels, tad Mendels ar grāmatāmautors Stefans Zveigs.
- AL: Kāda mānija, ja runa ir par rakstīšanu vai lasīšanu?
LV: Es tos neuzskatu par hobijiem, bet ieradumi kas man palīdz koncentrēties. Kad vispār lasu vai rakstu man vajag klusumu, īpaši balsu ziņā; ja dzirdu runas, es nepārtraukti zaudēju sevis zināšanu un nezinu, kurp dodos. Ir cilvēki, kas šajos apstākļos spēj lasīt, bet ne es. Bieži Es ieliku mūziku rakstīt (nelasīt), ļoti īss.
Iepriekš gandrīz vienmēr izvēlos to, ko vēlos dzirdēt instrumentālā mūzika (Maiks Oldfīlds, Maikls Nimans, kāds skaņu celiņš vai vienkārši dziesma, kas man patīk), un es to ieliku atskaņot vēl un vēl, cilpā, kā mantra. Reiz es klausījos dziesmas bezgalību Kāda brīnišķīga pasaule autors Luiss Ārmstrongs, kuru pārklāj Havaju mūziķis, lai uzrakstītu humoristisku pasaku par grieķiem, pa vidu Sokratam un Platonam. Es ar viņu uzvarēju stāstu konkursā.
- AL: Un vēlamā vieta un laiks, lai to izdarītu?
LV: Ja es varētu izvēlēties, es teiktu naktī, bet kopumā es lasu vai rakstu Kad es varu. Uz metro platformām (neskatoties uz troksni; tad man ir jāpārlasa lasītais vai jāpārskata rakstītais) pusdienu laikā, pēcpusdienā, gultā ... Viss tas ir atkarīgs no jūsu laika.
- AL: Ko mēs atrodam Debesis virs Aleksandra?
LV: Nu, pat ja no nosaukuma šķiet citādi, kuru mēs nesatiekam vai maz satiekam, ir Aleksandrs, Aleksandrs Lielais. Tiem, kas nezina, kas viņš ir, Aleksandrs bija Maķedonijas karalis, kurš 22 gadu vecumā devās iekarot milzīgo Persijas impēriju, un 10 gadu laikā viņam piederēja teritorija, kas no Vidusjūras austrumiem līdz Indijai un Donavas upei virzījās uz Sarkanā jūra. Viņa iekarošana uz visiem laikiem izmainīja pasauli. Bet romāns to nedara va no šī iekarojuma, bet no viena no grieķiem, kurš pavadīja Aleksandru ekspedīcijā, bēdas: zināms Onesícritus, ar tik sarežģītu vārdu, kāda tā bija viņa dzīve, kopš viņš bija iesaistīts dīvainā plānā, kas izlolots ap Maķedonijas karali.
Tas nav vēsturisks romāns, ko izmantot, tādā nozīmē, ka, jā, ir piedzīvojumi, bet neparādās tipiskā varoņepope kas parasti pavada žanru, nedz garās kaujas ainas (kaut arī ir cīņas), nedz ļoti ļoti labi vai ļoti ļoti slikti varoņi. Dzīvē neviens nav melns vai balts, mēs visi esam pelēki, un tieši par to ir šis romāns, kaut arī tas ir iestatīts pirms 2300 gadiem (patiesībā viens no varoņiem spēj "redzēt krāsu "tautas". Es domāju, ka romāns ir humora punkts ka es ceru, ka kāds noķers, y arī vēl viena pārdomas, jo varoņi savu dzīvi pavada, pārdomājot savu likteni.
- AL: Kādi citi žanri, kas jums patīk, bez vēsturiskā?
LV: Ja kas mitoloģiskais, bet tikai tad, kad tas, ko viņi man saka, patiešām paliek pie mītiem. Ja tiek sajaukts pārāk daudz lietu, kas mani nepievieno, vai arī tajā tiek izmesta vairāk iztēles, nekā jau ietver pats mīts, es tam nevaru palīdzēt un atvienoties. Man patīk lasīt filozofiju, Es domāju, ka tāpēc, ka esat studējis šo grādu (vai pateicoties tam). Iepriekš man ļoti patika lasīt supervaroņu komiksus; Es nezinu, vai tas skaitās dzimums.
- AL: Ko jūs tagad lasāt? Un rakstīšana?
LV: Es esmu ar a Lučāno Kanforas eseja, itāļu vēsturnieks un filologs, kuram ir tituls Utopijas krīze. Aristofāns pret Platonu. Man tas ļoti patīk. Tā ir viena no tām grāmatām, kuru vēlaties pasvītrot vai izdarīt piezīmes un aicināt lasīt citas lietas. Kas attiecas uz rakstīt, Man ir viens grieķu vēsture no XNUMX. gadsimta pirms mūsu ēras. C. ka mēs redzēsim, vai tas labi beigsies.
- AL: Kā, jūsuprāt, izdevējdarbība ir paredzēta tik daudziem autoriem, cik ir vai vēlaties publicēt?
LV: Ir daudz autoru, jā, un es iekļauju sevi paketē. Grāmatu ir grūti izdot, tāpēc ikvienam ir grūti atrast darbu: ir daudz piedāvājuma, daudz rakstnieku un maz pieprasījuma. Izdevēji pārbauda un neriskē publicēt mazpazīstamus vārdus, lai arī ir taisnība, ka daži izvēlas jaunus autorus vai tos, kas tikko sākuši darbu; bet atkal problēma ir pārapdzīvotība. Jūs varat rakstīt labāk vai sliktāk, taču daudzas reizes veiksme nosaka to, ka jums jāatrod izdevējs, kas jūs publicē.
La datorizdevējdarbība Tā ir izeja no problēmas: ja jums nav izdevēja, jūs pats publicējat un redzat, kas notiek. Vismaz sapnis redzēt savu izdoto grāmatu jau būs piepildījies. Un patiesībā izdevēji dažreiz dodas uz tādiem portāliem kā Amazon, meklējot rakstniekus, kuri paši ir publicējuši savus panākumus, lai tos parakstītu. Pirms dažiem gadiem Planētas balvas finālistam Markosam Šikotam, kā arī Havjeram Kastillo vai Deividam B. Gilam paveicās.
- AL: Vai krīzes brīdis, ko mēs piedzīvojam, jums ir grūts, vai jūs varat palikt pie kaut kā pozitīva?
MF: Personīgi man ir paveicies; Manā ģimenes vidē nav bijuši sablīvējumi, un darba līmenī es arī gandrīz gadu esmu izturējies pret to, ka esam labi pārcēlušies no pandēmijas. Bet ir acīmredzams, ka situācija ir kritiska un ka daudziem klājas ļoti slikti gan attiecībā uz veselību, gan darbu. ES domāju, ka trūkst lielas sociālās izpratnes, izpratnes trūkuma dēļ mēs atkal paklūpam pār to pašu akmeni kopš pandēmijas sākuma. Slimnīcas sabruka ar pacientiem, ambulatorās klīnikas pārpildīja darbu ... Un daudzi joprojām problēmu neuztver nopietni.
Ja es varētu palikt pie kaut kā pozitīva? Nu, tā kā mēs runājam par grāmatām, Es varētu būt laimīga, jo 2020. gadā es publicēju Debesis virs Aleksandra un kaut kas cits. Es, protams, esmu, bet baidos, ka liktenis nav izvēlējies labāko gadu.