Huans Ramons Džimēns piedzima 23 decembris 1881, jau gandrīz 24. datums Moguerā (Huelva), un viņš ir viens no visu laiku izcilākajiem spāņu dzejniekiem. Viņa pazīstamākais darbs ir Platero un es, kura panākumi jau aizēnoja visu pārējo, ko viņš rakstīja. Šodien Es atceros viņa figūru ar 5 dzejoļiem aiz tā mazā ēzeļa.
Huans Ramons Džimēns
Rakstīt viņš sāka pusaudža gados un vēlāk viņš pameta tiesību studijas, lai pilnībā nodotos dzejai. Viņš satika un paberzēja plecus ar sava laika ietekmīgākajiem rakstniekiem, piemēram Rubēns Dario, Valle-Inclán, Unamuno, brāļi Mačado, Hosē Ortega un Gasets vai Pío Baroja un Azorín.
Pagāja viņa jaunatne starp Moguer, Sevilja, Francija un Madride, kas ļāva viņam kārtīgi trenēties. Viņš sāka publicēt, galvenokārt ietekmējoties no Bekers un Espronceda. Viņa pirmās grāmatas bija: Nymphaeas, violetas dvēseles, Rhymes, Skumjas ārijas, Tālie dārzi y Pastorāls.
Moguer viņš rakstīja Platero un es, kas bija a tūlītēji panākumi un tas tika ātri tulkots 30 valodās. Un jau oktobrī 1956 viņi viņam iedeva Nobela prēmija literatūrā.
5 dzejoļi
Es vairs neatgriezīšos
Es vairs neatgriezīšos
Es vairs neatgriezīšos. Un nakts
silts, rāms un kluss,
pasaule gulēs, līdz stariem
tā vientuļā mēness.
Mana ķermeņa nebūs
un pa atvērto logu
ienāks vēss brīze,
lūdzot manu dvēseli.
Es nezinu, vai mani kāds gaidīs
no manas ilgās dubultās prombūtnes,
vai kurš skūpsta manu atmiņu,
starp glāstiem un asarām.
Bet būs zvaigznes un ziedi
un nopūšas un cerības,
un mīlestība avēnijās,
zaru ēnā.
Un skanēs tās klavieres
kā šajā mierīgajā naktī,
un klausīties nebūs neviena
domīgs, pie mana loga.
***
Cita atmosfēra
Un uz jumtiem
melnie baneri
viņi samazināja savus lidojumus
Pret karaliskajām debesīm
dzeltens un zaļš
uzliekošās saules.
Es traki kliedzu
sapņo ar acīm
(melni karogi
uz jumtiem).
Kailas sievietes
viņi uzcēla mēnesi.
Starp bagātīgo saulrietu
un burvju austrumi,
asa vējš,
pagrieza manu dvēseli.
Un uz jumtiem
melnie baneri.
***
Amor
Mīlestība, kā tā smaržo? Šķiet, kad tu mīli,
ka visai pasaulei ir baumas par pavasari.
Sausās lapas pagriežas un zari ar sniegu,
un viņš joprojām ir karsts un jauns, ož pēc mūžīgās rozes.
Visur viņš atver neredzamas vītnes,
visi viņa foni ir liriski - slepkavības vai bēdas,
sieviete līdz viņa skūpstam iegūst maģisku nozīmi
tas, tāpat kā takās, tiek pastāvīgi atjaunots ...
Mūzika no ideāliem koncertiem nāk pie dvēseles,
vārdi par vieglu vēsmu starp birzīm;
nopūsties un raudāt, un nopūsties un raudāt
viņi atstāj kā romantisku sausseržu svaigumu ...
***
Rokas
Ak, jūsu rokas, kas piekrautas ar rozēm! Viņi ir tīrāki
rokas nekā rozes. Un starp baltajiem palagiem
tāpat kā parādās zvaigžņu gabali,
nekā ausmojošu tauriņu spārni, nekā vaļsirdīgi zīdi.
Vai viņi nokrita no Mēness? Vai viņi spēlēja
debesu pavasarī? Vai tie ir no dvēseles?
… Viņiem ir neskaidrs krāšņums ar citplanētiešu lilijām;
viņi apžilbina to, ko sapņo, viņi atsvaidzina to, ko dzied.
Mana piere ir mierīga, tāpat kā pēcpusdienas debesis,
kad tu kā savas rokas staigā starp tās mākoņiem;
ja es viņus noskūpstīšu, mana mute ir purpursarkana
tas nobāl no ūdens-akmens baltuma.
Jūsu rokas starp sapņiem! Viņi iet cauri, baloži
no baltas uguns, par maniem sliktajiem murgiem,
un rītausmā viņi mani atver, jo tie ir viegli no jums,
sudraba orientācijas mīkstā skaidrība.
***
Sapnis
Augsts un maigs mierinājuma attēls,
manas skumjas jūru rītausma,
miers ar tīrības smaržām,
Mana garā dueļa dievišķā balva!
Tāpat kā debesu zieda kāts,
jūsu augstība tika zaudēta skaistumā ...
Kad pagriezi galvu pret mani,
Es domāju, ka mani pacēla no šīs zemes.
Tagad, jūsu šķīstajā rītausmā,
apskāvu savu caurspīdīgo lādi
Cik man skaidri dara mani cietumi!
Kā saplīsa mana sirds
esi pateicīgs par sāpēm, dedzinošo skūpstu
ka tu, smaidīdams, saceri to!
Lai gan mēs gandrīz vienmēr atļaujam publicēt Huana Ramona Džimeneza dzejoļus, nebūtu bijis slikti, ja viņš aiz cieņas būtu lūdzis atļauju to darīt, jo dzejnieka darbu aizsargā Intelektuālā īpašuma likums.
Sveiciens