Konča Zardoja bija Čīles dzejnieks, dzimis Valparaiso un apmeties uz dzīvi Spānijā un šodien jauns dzimšanas gadadiena. Tas ir a dzejoļu izlase par viņa darbu, lai to atcerētos vai zinātu.
Konča Zardoja
No spāņu vecākiem ar saknēm Kantabrija y Navarks, Apvalks pārcēlās ar viņiem uz España kad man bija septiņpadsmit. No Saragosa viņi devās uz Barcelona un apmetās Madridē, kur tas sākās Filozofija un vēstules. Taču bibliotēku zinātnes kurss viņu aizveda uz Valensiju. Tas bija aptuveni šajā laikā, kad viņš pievienojās organizācijai ar nosaukumu Populārā kultūra Ar kuru palīdzību viņš organizēja kultūras pasākumus un bibliotēku. Tas bija arī tad, kad sākās viņa dzejnieka karjera.
Laika gaitā Zardoja viņš arī rakstīja īsus stāstus un filmu scenārijus, kā arī pasniedza un tulkoja. Vēlāk studējis Mūsdienu filoloģija un ieguva doktora grādu sezonās Ilinoisas Universitāte.
Daži no viņa darbiem ir: Raudošais domēns, Zem gaismas vai Sirds un ēna (ar kuru viņš uzvarēja Sieviešu dzejas balva. Citi darbi bija Sēklu dāvana, Altamors, vai Manhetenā un citos platuma grādos.
Dzejoļi
Pēdējais sapnis
Kāds ir tavs sapnis?
(Zelta papele?)
Ko tu sapņo, guļ?
(Ūdeņi bez dibena?)
Kurš iet uz tavu nakti?
(Putni vien?)
Vai zeme tevi nosver?
(Viļņi? Prieks?)
Vai arī tu guli bez miega,
bez raudāšanas, putekļos?
Tikai tad
Tikai tad, kad klusums tevi prasa
ka tu runā intīmi,
ar visiem, ar sevi iekšā,
rakstiet, ko tas diktē.
Steidzami vārdi, pa vienam,
izdīgs teikumā
piemēram, ziedi vai mīļotā mūzika
ka klusēt nav iespējams.
Dialogs būs vai atzīšanās,
tikai tad,
kas piepildīs garus ar svētlaimi
vai sāpes bez vārda.
Atjaunots prieks mūs iepazīt
cilvēku radības
spēj ieliet blondo eļļu
nepieciešamā runa.
Alabastra tuksnesis
Alabastra tuksnesis,
baltās kāpas,
pagājušajā naktī viņi bija sapnī.
Tas bija polārais ceļojums
bezgalīgs…
Lieli bluķi peldēja
kā bezmērķīgi kuģi,
adrifts, yertos.
Kaijas, bubules — putni
viņi turpināja uz viņiem kliegt.
Es nezinu, vai es gāju
baltā sniega dēļ.
Bet vienatnē, slīdot,
Es nonācu centrā:
tā bija pasaules ass,
iesaldēts noslēpums
Vārds ir mana vienīgā dzimtene
Vārds ir mana vienīgā dzimtene.
Šis dzīvais vārds, ko es izleju
zils un sarkans, pelēks vai melns un balts,
vakar un šodien, rīt, tik daudz gadu.
Vārds ir mana vienīgā dzimtene.
Tā ir vienīgā maize, ko es ēdu katru dienu.
Es košļāju cietu garozu, mīkstu drupatu,
zelta svece, kas skūpsta lūpu!
Es izleju to caur acīm, pār manu seju.
Raudāšana dzimst no dziļas sirds.
Zilbes izplūst visu dvēseli,
ķīļveida klusumu nogulumi.
Gandrīz kails
Gandrīz kails,
Skatoties, ko es rakstu
tavu acu priekšā?
Tas attālais punkts
kurš skatījās uz tevi,
gaismas zīlītes
ka tad es tevi redzēju
no viņa tumšās kameras
lai es varētu
šodien apsver tevi
ar intīmu maigumu
par atjaunoto bērnību?
Nav svarīgi, ka es šaubos:
tu man smaidi Pietiekami.
Personu apliecinoši dokumenti
Identificējiet savas grāmatas, dokumentus!
Kas es esmu, viņi pasludina par cédulas
parakstījis tiesnesis, mērs.
Jums viņi atbild uz jautājumiem
kāds zinātkārs jautāja.
Viņi atbild par jūsu rīcību un sapņiem.
Laukumā viņi gaida klusēdami.
Klusā stūrītī un vilcienos.
Pie klusā galda, kas kalpo jums,
kur tu ēd savu maizi un arī lasi.
Tās nepublicētās lapas runā jūsu vietā.
Un tie nav atlīdzība vai žēlastība
ka aizmāršībā tu aizej kāda dēļ,
vientuļai būtnei, kas meklē
dzelteni papīri, neizdzēšami
raksti, ļoti senas atzīšanās.
Vai būtu bijis labāk tos sadedzināt
un tad iemet viņiem pelnus
un neatstājiet savu vārdu atmiņā,
par ko tu biji pantā un dzīvē?
Nogādāt tos vējā un izkaisīt?
Nekas tā nav noticis... Jūsu uzraksti,
iegravēts ar tinti līnijās,
tie varbūt neizturēs vai būs putekļi
rijīgo koka tārpu un Laika.
Jūsu identitāte ir izmesta miskastē vai izmantota ļaunprātīgi.
Jūsu dvēseles zīmes ir ierakstītas
katrā tavā pantā ... katrā lappusē
tavs nepārprotamais paraksts jau ir parakstīts...
Radinieku nākotne šodien gaida
to balsi, ko viņi vēl nedzird.