César Vallejo Viņš, iespējams, ir pasaulē atzītākais peruāņu dzejnieks un dzimis 16. gada 1892. martā Santjago de Čuko. Viņa darbu raksturo avangards un atjaunošana literārās valodas, kur autentiskums. Viņš arī kultivēja stāstījumu. Ar mīlestību un apbrīnu par Eiropa, apmeklēja Franciju, Spāniju un Krieviju. Viņš nomira vēl ļoti jauns Parīzē, kur viņš ir apglabāts Monparnasas kapsētā. Lai to atcerētos, atklātu vai atklātu no jauna, tas ir jādara dzejoļu izlase.
Sezars Valleho — Patlasītie elementi
Dzejnieks savai mīļotajai
Mīļie, šajā naktī tu esi sists krustā
uz diviem izliektajiem mana skūpsta stariem;
un tavas bēdas man teica, ka Jēzus ir saucis:
un ka ir saldāka Lielā piektdiena par šo skūpstu.
Šajā skaidrajā naktī, kad tu tik daudz uz mani skatījies,
Nāve ir bijusi jautra un dziedājusi viņa kaulā.
Šajā septembra vakarā tā ir pildījusi amata pienākumus
mans otrais kritiens un viscilvēcīgākais skūpsts.
Mīļie, mēs abi mirsim kopā, ļoti kopā;
mūsu paaugstinātais rūgtums pamazām izžūs;
un mūsu mirušās lūpas būs pieskārušās ēnai.
Un tavās svētīgajās acīs vairs nebūs pārmetumu;
Es tevi vairs neaizvainošu. un kapā
Mēs abi aizmigsim kā divi mazi brāļi.
melot
Meli. Ja viņš krāptu,
un nekas vairāk. Tieši tā. Citādi,
tu arī redzēsi
cik ļoti man sāpēs tas, ka esmu bijis šāds.
Meli. Aizveries.
Tagad viss ir kārtībā.
Tāpat kā citreiz tu dari to pašu ar mani,
bet man arī tā ir bijis.
Man, kas tik daudz bija redzējis, ja tiešām
tu raudāji,
jo citreiz tu vienkārši paliki
tavās jaukajās mēlēs,
man, kas pat sapņos neredzēju, ka tu viņiem tici,
Tavas asaras mani uzvarēja.
Tas ir izdarīts.
Bet jūs jau zināt: tas viss bija meli.
Un, ja tu turpināsi raudāt, tad labi!
Atkal man pat nav tevi jāredz, kad tu spēlē.
pusgaisma
Esmu sapņojis par bēgšanu. un es sapņoju
tavas izkaisītās mežģīnes guļamistabā.
Gar molu kāda māte;
un viņas piecpadsmit gadus veca zīdīšana vienu stundu.
Esmu sapņojis par bēgšanu. "Mūžīgi"
nopūtās pēc loka skalas;
Esmu sapņojis par māti;
daži svaigi dārzeņi,
un polārblāzmas zvaigznājā.
Gar piestātni…
Un gar kaklu, kas slīkst.
Nekonstatē
Nav klāt! Rīts, kad eju
tālāk, uz Noslēpumu,
pēc neizbēgamas līnijas,
jūsu kājas ieslīdēs kapsētā.
Nav klāt! No rīta dodos uz pludmali
no ēnu jūras un klusās impērijas,
kā drūms putns es eju,
baltais panteons būs jūsu nebrīvē.
Jūsu acīs būs kļuvusi nakts;
un jūs cietīsit, un tad paņemsit
nožēlojošie plēstie baltumi.
Nav klāt! Un savās ciešanās
jāšķērso bronzas sauciens
nožēlu paciņa!
mūsu maize
Brokastis izdzertas... Mitrā zeme
kapsēta smaržo pēc mīļotajām asinīm.
Ziemas pilsēta… Kožošais krusta karš
no ratiem vilkt šķiet
saķēdēta ātra emocija!
Es gribētu pieklauvēt pie visām durvīm,
un jautājiet nezinu kam; un vēlāk
redzēt nabagus un klusi raudot,
dodiet visiem svaigas maizes gabaliņus.
Un laupīt bagātajiem viņu vīna dārzus
ar divām svētām rokām
ka pie gaismas trieciena
Viņi lidoja nepienagloti no Krusta!
Rīta skropstas, necelies!
Mūsu dienišķo maizi dod mums,
kungs…!
Visi mani kauli ir sveši;
varbūt es viņus nozagu!
Es atnācu, lai dotu sev to, kas varbūt bija
piešķirts citam;
un es domāju, ka, ja es nebūtu dzimis,
cits nabags dzers šo kafiju!
Es esmu slikts zaglis... Kur es iešu!
Un šajā aukstajā stundā, kad zeme
tas pārsniedz cilvēka putekļus un ir tik skumji,
Es gribētu pieklauvēt pie visām durvīm,
un lūdzu es nezinu kurš, piedošanu,
un pagatavo viņam mazus svaigas maizes gabaliņus
šeit, manas sirds krāsnī...!
Avots: Dvēseles dzejoļi