Es nezinu, vai man būs taisnība, bet, apskatot lielo spāņu rakstnieku pagātni un XNUMX. gadsimta literatūru kopumā, esmu varējis secināt, ka lielākajai daļai no viņiem ir bijusi noteikta loma žurnālistikas skatījumā mūsu valsts.
Tas var būt īpašais Azorinas gadījums, izcils rakstnieks, kurš ir atstājis pēdas mūsu literārajā mantojumā. Viņa mantojumu, kas sastāda 6000 rakstus, izpēta visi, kas profesionāli veltīti burtiem. Vismaz to viņi centīsies skaidri pateikt II Azorinas starptautiskais kongress, kuru rīt atver Monovārā rakstnieks Andres Trapiello.
Viņa īsais un pilnīgi saprotamais stils deva viņam apskaužamu iespēju rakstīt rakstus, kurus viegli saprast visi pastāvīgie nacionālo ziņu un tirāžu lasītāji.
Tomēr eksperti viņu sauc par oportūnistisku, ko var lieliski saprast, ja paskatāmies uz šī autora karjeru un dzīvi kopumā. Ikviens var redzēt, ka viņš prata dzīvot un rakstīt abos Spānos, gan Franco, gan tajā, kas bija pirms Franco, šajā ziņā eksperti viņu mēreni sauc par valdības rakstnieku, jo viņš vienmēr bija par valdību. Bet, ja kaut kas ir jāuzsver politiskajā ideoloģijā, kas to pavadīja Azorīns bija galvenā attieksme pret šo jautājumu. Diemžēl šobrīd mēs nevarējām būt centrā, jo karš izraisīja izvēli starp vienu un otru pusi.
Jebkurā gadījumā, manuprāt, Azorí ir vērts studēt, galvenokārt tāpēc, ka šajā konferencē vēlas uzsvērt, pateicoties viņa žurnālistikas ieguldījumam un pielāgošanās spēlei sava laika politikā, kas daudziem tā laika rakstniekiem nebija viegli.